Mio, manu Mio

Vai kāds klausījās radio pagājušā gada piecpadsmitajā oktobrī? Vai kāds klausījās, ka tiek meklēts pazudis zēns? Lūk, ko viņi ziņoja:
“Stokholmas policija meklē deviņgadīgo Bū Vilhelmu Ūlsonu, kurš kopš aizvakardienas pulksten astoņpadsmitiem vakarā ir pazudis no savām mājām – Uplandes ielas... trīspadsmit. Bū Vilhelmam Ūlsonam ir gaiši mati un zilas acis, un pazušanas brīdī viņš bija ģērbies īsās, brūnās biksēs, pelēkā adītā svīterī, ar sarkanu cepurīti galvā. Ziņas par pazudušo lūdzam iesniegt policijas dežūrnodaļā.”
Jā, tā viņi ziņoja. Bet par Bū Vilhelmu Ūlsonu nekad nepienāca nekādas ziņas. Viņš bija pazudis. Nekad neviens neuzzināja, kur viņš palicis...
Tā sākas stāsts par Bū Vilhelmu Ūlsonu, kurš kļuva par Mio, nonāca Tāltālajā Zemē un pēc tam arī Svešajā Zemē, kur stājās pretī cietsirdīgajam bruņiniekam Kato. Šo skaisto un poētisko Astridas Lindgrēnes pasaku, kas vedina lasītāju uz pārdomām par dzīvību un nāvi, labo un ļauno, kā arī draudzības un mīlestības spēku, šajā izdevumā krāšņi ilustrējis zviedru mākslinieks Jūhans Ēgerkranss.
No zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane.